šorīt pirmo reizi šai gadā dzirdēju putnus aiz loga dziedam neprātīgā agrumā. Nu tā jau ir, ka parasti es neprātīgi agri neceļos un līdz ar to visu saulēkta trakumu noguļu. Bet šorīt vairs neizdevās no tā izvairīties. Un cauri ir. Tagad es tos dzirdu visur.
Un pavasara puķes. Tās te ir visur un visādas. Narcises, tulpes, krokusi, zilie sniegpulksteņi, mārpuķītes, prīmulas, hiacintes un vēl vesels pulks tādu, kuru nosaukumi man nav zināmi. Nu labi, varbūt tik daudz puķu redzēju, jo biju botāniskajā dārzā..bet arī visur citur tās bija, tikai ne tādā koncentrācijā. Un tas komplektā ar dažāda stipruma lietu un nepārtrauktu putnu dziedāšanu.
Nu kā lai cilvēks paliek tas pats pēc tā visa?
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru