..kas ir viena no foršākajām lietām pasaulē - slēpošana. Pie tam nevis tā, ar ko aizrāvušies lielākā daļa no maniem paziņām, proti - kalnu slēpošana, bet gan distanču slēpošana. Iespējams, es to kādreiz zināju, bet tā kā tik daudzus gadus (vismaz 3)nebija sanācis paslēpot, tad biju to veiksmīgi aizmirsusi.
Tomēr šodien pat mani neaprakstāmi skaistais sniegs uz zemes un kokiem izvilināja ārā. Izrādījās, ka manām aizvēsturiskajām slēpēm, nūjām un zābakiem (vismaz 10, ja ne vairāk gadus veciem) nekas nebija noticis, mierīgi guļot bēniņos, un slēpošana ir tikpat skaista kā vienmēr. ļaut rokām un kājām pašām darīt visu, ko tās savulaik iemācījušās, klausīties slēpju švīkstoņā sniegā un sniega gurkstēšanu, ja saļodzās kāja un nokāpju no sliedēm. Redzēt, kā saule spīd starp apsnigušajām priedēm, iekrāsojot tās un sniegu neiespējami skaistās krāsās. Sajust bailīgo prieku braukt no kalna un redzēt sev priekšā tramplīnu.
Slēpošana ir neticami lieliska lieta, kā gan es varēju to aizmirst?
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru