sāpēs tev būs bērnus dzemdēt

dzīves pieredze mēdz izmainīt to, kā es redzu Bībeles notikumus. varbūt tāpēc Bībeli tā ir dzīva grāmata - jo tā dzīvo reizē ar mani, tā "sarunājas" ar mani par manas dzīves notikumiem.

bērna dzimšana un sastapšanās ar jaunu dzīvību (nu jau ārpus sevis) dod tonnām jaunu pieredzi. līdz ar to atdzīvojas daži Bībeles vārdi, kuri līdz šim bija vairāk teorētiski un daļēji mīklaini. nē nu burtiski jau viss šķiet ļoti skaidrs arī bez nekādas pieredzes - Ēdenes dārzā Ieva sadarīja muļķības, ne vien pati pārkāpdama Dieva aizliegumu, bet arī pamudinādama Ādamu darīt to pašu, tāpēc sāpīgas dzemdības ir Dieva sods sievietēm. tik vienkārši. līdz ar to ļaudis, kas apgalvo, ka Kristus ir atcēlis visus grēka lāstus jau tagad un uz vietas, runā par to, ka kristietēm dzemdības ir nesāpīgas vai vismaz tās tādas iespējams padarīt, ja vien pietiekoši tic, u.tml. nezinu, varbūt kādai tas tiešām izdodas, bet man tā kaut kā nebija galvenā prioritāte, tāpēc es tā ļoti nekoncentrējos uz to. man svarīgāk šķiet kas cits.

nezinu, kāpēc, bet kopš grēkā krišanas jebkura radīšana prasa arī sāpes. ne tikai sievietēm, domājams, bet viņām tas ir pavisam konkrēti, jādomā, daudz konkrētāk kā vīriešiem. ne velti izteiciens "radību mokas" ir ieguvis ļoti plaši attiecināmu pārnestu nozīmi. topot bērnam, jaunai dzīvai būtnei, sāpes kļūst ļoti konkrētas, un tās neaprobežojas tikai ar dzemdībām. sāp daudz kas - sievietēm var būt pietiekoši daudz sāpju un problēmu jau līdz brīdim, kad bērns tiek ieņemts (bet kam jāiziet cauri, lai ieņemšanai tiktu), tāpat viņa iedzīvošanās un augšana mātē saistīta ar sāpēm un neērtībām. grūtniecības beigās sāpes var kļūt par pastāvīgām pavadonēm. un ar sāpēm bērns iznāk pasaulē.

kāpēc sāpes ir tik cieši saistītas ar radīšanu? kāpēc radīšana nav iespējama bez sāpēm? varbūt tas saistīts ar mūsu egoismu. pēc grēkā krišanas cilvēki kļuva egocentriski, koncentrējušies uz sevi - viņi pamanīja, ka ir kaili un sāka katrs par sevi kaunēties, viņi centās Dieva priekšā katrs sevi attaisnot, noveļot vainu uz otru un pat uz Dievu. iespējams, ka tieši egoisms, koncentrēšanās uz sevi ir tas, kas radīšanu dara sāpīgu, jo radīšana prasa atdot kaut ko no sevis un koncentrēties uz to, kas top, nevis uz sevi. varbūt egoisma dēļ ir tik grūti piedalīties Dieva radīšanas darbā, radot ko pašam - jo tas prasa atteikties no sevis, piedzīvot sāpes un grūtības.

tomēr Dievs ir aicinājis piedalīties Viņa radīšanā un atalgojums par to ir ļoti liels. jo lielākas grūtības un sāpēs, jo lielāks gandarījums un lielāka mīlestība. galu galā - Dievs pats nekavējās uzņemties vislielākās sāpes šai pasaulē mūsu visu dēļ.